Saturs

Latvijas Avīze / 2009-10-20 / Intervija
Lārs: «Latvija ir mūsu draugs.»
Autors: Ina Strazdiņa, Briselē, speciāli "LA"

Šī raksta izlasīšana aizņems: 8 minūtes un 41 sekundi

Bijušais Igaunijas premjerministrs MARTS LĀRS uzskata, ka jau pēc diviem gadiem, ja vien spēs noturēt līdzšinējos rādītājus, Igaunija būs arī eirozonā. "Tas, kas notiek Latvijā, igauņus pamatīgi satrauc," saka Lārs, taču Latvija savulaik neieklausījās kaimiņmāsas brīdinājumos. Ar bijušo Igaunijas premjerministru Martu Lāru sarunājos, vēl pirms zināmi Igaunijas pašvaldību vēlēšanu rezultāti.

– Kāds Igaunijai šobrīd ir priekšstats par Latviju?

– Tad, kad valsts ir krīzē, tam nav nekāda sakara ar tēlu. Latvija ir mūsu draugs, un mēs darīsim visu, ko spēsim, lai Latviju atbalstītu. Ikviena valsts var nokļūt problēmās kāda iemesla dēļ. It īpaši, ja tas notiek kaimiņos, mēs domājam, kā palīdzēt un darīt tā, lai Latvijai atkal klātos labi. Mēs esam ļoti cieši saistīti, un tad, kad Latvijai klājas slikti, nav labi arī Igaunijai. Tas nu ir skaidrs.

– Pirms laika gan Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets sacīja, ka Latvijas problēmas bojā visa Baltijas reģiona reputāciju?

– Šī situācija tagad ir mazliet mainījusies un diemžēl ne tik izdevīgi Latvijai, jo starptautiski katra Baltijas valsts tiek skaitīta citādāk un katrai ir sava seja. Varbūt nebūtu tagad labi runāt par to, kura ir veiksmīgāka un kurai šis tēls ir labāks. Tā vietā ir jākoncentrējas uz savstarpēju palīdzību.

– Kā tad Igaunija varētu palīdzēt Latvijai? Tiesa gan, pirms kāda laika Igaunija piedāvāja finansiālu atbalstu…

– Cik man zināms, šis atbalsts joprojām ir spēkā, ja vien būs nepieciešams. Taču, protams, mēs varam palīdzēt visai maz. Mēs nevaram Latviju iedrošināt pieņemt pareizos lēmumus, jo tikai Latvija pati sev var palīdzēt, lai tiktu ārā no šīs krīzes. Starptautiskās organizācijas, Eiropas Savienība var atbalstīt, bet pamatā valsts pati ir tā, kura īsteno pārmaiņas. Situācija Igaunijā un Latvijā tagad ir kļuvusi arvien atšķirīgāka. Mēs centīsimies pievienoties eirozonai, cik vien ātri iespējams. Līdz šim mēs to neesam spējuši pat tad, ja dzīvojam bez starptautiskajiem aizdevumiem, bet šis mērķis ir ļoti skaidrs.

– Vai Igaunija būs pirmā, kas ieviesīs eiro?

– Mēs centīsimies darīt visu, lai tā būtu. Viss būs atkarīgs no turpmākajiem trim mēnešiem, kuru laikā mēs grasāmies sasniegt Māstrihtas kritērijus. Jautājums ir, vai spēsim to noturēt. Inflāciju noturēsim, tas ir skaidrs, bet kā būs ar budžeta deficītu, kam ir jābūt zem trim procentiem… Es esmu ļoti konservatīvs cilvēks, taču nākamā gada budžets rādās diezgan optimistisks, un, ja arī kas noies greizi, mēs varēsim to izlabot ļoti īsā laikā. Ja viss izdosies, tad mēs iestāsimies eirozonā 2011. gadā.

– Vai nebūtu labāk, ja visas trīs Baltijas valstis eirozonai pievienotos vienlaikus?

– Tas nebūtu praktiski, jo jūs nevarētu. Labāk ir, ja vismaz kāds no reģiona tiek, un tad skatāmies, kas seko tālāk. Bet, protams, tas joprojām ir arī Igaunijai atvērts jautājums, jo tas ir ļoti liels izaicinājums. Ņemot vērā reālo situāciju, tā gandrīz ir neiespējamā misija. Eiropas Savienībā ir tikai dažas valstis, kas spēj noturēt trīs procentu budžeta deficītu, un tas ir ļoti grūti.

– Pavisam nesen jūs esat publiski izteicies, ka Igaunijai draud Latvijas liktenis. Ko jūs ar to domājāt?

– Kad mums neizdevās īstenot nākamo budžeta apgriešanas līmeni, tad mēs tiešām nebijām tālu no Latvijas likteņa. Mēs gan neīstenojām visu, ko vēlējāmies, taču daļu izdarījām un nu tagad esam tikuši krietni tālāk no Latvijas situācijas. Ir ļoti vienkāršs jautājums, vai valsts var vai nevar sabalansēt savu ekonomiku.

– Ko Igaunija dara, lai sabalansētu savu ekonomiku?

– Igaunija ir aizvien tuvāk un tuvāk šim mērķim, faktiski mēs varam teikt, ka Igaunija ir viena no nedaudzajām valstīm Eiropas Savienībā, kur budžeta deficīts nepārsniedz trīs procentus. Mēs esam krietni apgriezuši budžetu, taču tā, lai tas ļoti neietekmētu ekonomiku. Mūsu banku sistēma ir stabila, neviena no bankām nav sabrukusi, un, protams, tas mums ir radījis labākus apstākļus. Latvija maksā par kļūdām, ko pieļāva jau pirms krietna laika. Jūs nevarat vainot ne Latvijas cilvēkus, ne pašreizējo valdību, tas viss ir pieļauts jau krietni agrāk.

– Kādēļ tomēr Latvija ir iepakaļus Igaunijai?

– Tas ir ļoti garš stāsts, un te ir vairāki iemesli un idejas, kādēļ tas tā varēja notikt. Manuprāt, būtiskākās kļūdas tika pieļautas jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē, kad Latvijā un Igaunijā tika veidotas ļoti atšķirīgas banku sistēmas. Latvijas koncepcija bija kļūt par Baltijas jūras jauno Šveici, kas nozīmē, ka bankas netika tik stingri regulētas kā Igaunijā un nebija tik stingras prasības pēc banku rezervēm. Taču visbūtiskākais, ka Latvijas bankas bija atvērtas naudas plūsmai no Krievijas. Mēs jau pirmajos gados to aizvērām. Es ļoti labi atceros tos strīdus, kas man bija ar Latvijas kolēģiem – premjerministriem, kuri Latvijā ļoti bieži un ātri mainījās, un es par vienu un to pašu tematu paguvu izstrīdēties ar vairākiem. Mēs uzskatījām, ka tas ir bīstami, un brīdinājām Latviju, ka no Krievijas nāk ne tikai netīrā nauda, bet arī cilvēki ar ļoti sliktām idejām, kas novedīs pie korupcijas un korumpētu politiķu un biznesmeņu ietekmes pieauguma ekonomikā. Kad jūs ļaujat šādai korupcijai ienākt bankās, tad tās sāks kontrolēt arī ekonomiku. Mūs toreiz uzskatīja par pārāk konservatīviem, taču diemžēl mums bija taisnība, ja raugāmies uz pašreizējo situāciju Latvijā. Korupcija ir kā vēzis, ja jūs to ielaižat, tad tā pārņem visas dzīves jomas, no bankām pārmetas uz ekonomiku, no ekonomikas uz politiku. Ja mēs palūkojamies uz korupcijas līmeni Latvijā un Igaunijā, tad redzam, ka pēdējos gadu desmitos tas ir bijis ļoti atšķirīgs. Bet cilvēki taču ir vieni un tie paši! Ir ļoti maz atšķirību starp latviešiem un igauņiem. Es nekad neesmu manījis, ka igauņi būtu kaut kādā ziņā godīgāki par latviešiem. Tās vienkārši ir kļūdas, kas ir radījušas šādu situāciju.

– Šobrīd Latvijā ir bažas par to, ka pieaug Krievijas ietekme ekonomikā, un cilvēki runā, ka tādu ekonomiski un finansiāli novājinātu valsti ir ļoti viegli pārdot. Vai jūs piekrītat šai teorijai?

– Es domāju, ka šīm bažām tiešām ir pamats, jo Latvija šādā krīzē patlaban ir ļoti viegli dabūjama. Jau deviņdesmitajos gados nebija prātīgi atvērt durvis šādam Krievijas kapitālam, un tagad mēs tam redzam turpinājumu. Nav jau runa par Krievijas kapitālu kā tādu, var būt gan labi, gan slikti uzņēmēji, taču ir runa par stingru nostāju pret krimināla kapitāla ienākšanu, lai no kurienes tas arī būtu. Kad mēs īstenojām savu privatizāciju, mēs izstūmām laukā ikvienu, kam bija nekontrolētu avotu kapitāls, piemēram, no kaut kādām salām un tā tālāk. Šādiem uzņēmējiem gluži vienkārši netika ļauts piedalīties privatizācijas procesā. Mēs ieviesām diezgan konservatīvu politiku, piemēram, banku sektorā, kur bija liela valdības kontrole, ierobežojumi un prasības. Mūs bieži kritizēja, ka neesam pietiekami liberāli. Taču, ja es skatos pats uz savu raksturu, tad secinu, ka būt konservatīvam patiesībā nemaz nav tik slikti.

– Vai jūs pieļaujat tādu situāciju, ka viena no Baltijas valstīm varētu būt Krievijas kontrolē?

– Šis ir viens no iemesliem, kādēļ mēs esam noraizējušies, skatoties uz Latvijas armiju. Patlaban, maigi sakot, tā nav vislabākajā formā. Nevar paļauties tikai uz NATO, ir jāspēj arī pašiem sevi aizstāvēt. Ar ko? Tāds ir jautājums, un tā ir vislielākā problēma. Es saprotu, ka budžeta samazinājumi pēc Starptautiskā valūtas fonda prasībām var būt visur, bet mēs savai aizsardzības sistēmai esam noņēmuši ļoti maz un turpināsim saglabāt līdzekļus arī krīzes laikā. Tā nav joma, kur būtu jāgriež, jo tā mēs paši apgriežam savu drošību. Kad jūs esat starptautisku institūciju kontrolē, ne visi lēmumi diemžēl ir prātīgi.

– Jūs tiešām ticat, ka mēs paši spētu sevi aizstāvēt, piemēram, pret Krieviju?

– Problēma ir tā, ka Latvija zaudē spēju reaģēt. Ne vienmēr ir runa par uzbrukumu, var būt arī daudzas citas lietas. Un nav labi, ka kaimiņi šādi tiek kārdināti. Šā iemesla dēļ daudzi cilvēki Igaunijā ir uztraukušies, kas varētu notikt Latvijā. Tādēļ mēs esam ļoti ieinteresēti darīt visu, lai jums palīdzētu, bet, kā jau sacīju, visvairāk latvieši var palīdzēt sev paši.

– Igaunijas premjerministrs nesen izteicās, ka Baltijas valstīm vajadzētu aicināt NATO pievērst lielāku uzmanību, ņemot vērā dažādās Krievijas aktivitātes.

– NATO var palīdzēt tikai tām valstīm, kas ir gatavas sevi aizstāvēt. Tas nu ir skaidrs. Jūsu pašu armija rada to spēku, kas katrai valstij modernajā pasaulē piemīt. Šajā pasaules daļā, kur mēs dzīvojam, atcelt obligāto karadienestu nav vislabākā ideja, un tas bija Latvijas lēmums, ko mēs nevarējām ietekmēt.

– Vai jūs ticat Baltijas valstu solidaritātei gan ekonomikā, gan aizsardzībā?

– Manuprāt, par solidaritāti nav šaubu, cits jautājums ir, ko mēs varam darīt. Arī Igaunijai un Lietuvai pašām neklājas viegli, un mēs varam palīdzēt Latvijai tikai tad, ja tā mums to lūdz. Ir ļoti daudz lietu, ko darīt, mēs jau gadiem nevaram vienoties par kopīgiem enerģētikas projektiem, kas palīdzētu mums nostiprināt enerģētisko drošību. Varbūt ir pienācis pēdējais laiks kaut ko darīt bez citu lielu spēlētāju iejaukšanās, tikai starp mums trim – Baltijas valstīm? Ja mēs labi padomājam, tad varam arī kopīgi strādāt drošības aizsardzībā. Ir ļoti daudz veidu un ceļu, kā attīstīt kopīgu biznesu. Es domāju, ka būtu ļoti labi, ja mums būtu vairāk tieši Baltijas uzņēmumu. Pašreizējā situācijā tādai sadarbībai ir vajadzīgs valsts atbalsts, garantiju fondi un tamlīdzīgi.

– Latvijai naudas trūkuma dēļ nākas slēgt vēstniecības. Kādas sekas, jūsuprāt, tam varētu būt?

– Tādām valstīm kā mums ir vajadzīgas vēstniecības, jo pasaulei ir jāzina, kas mēs esam un kur mēs esam. Ja mēs gribam, lai kāds pie mums brauc ciemos, vai arī mēs gribam saglabāt savu tēlu, mums ir nepieciešama diplomātija. Varbūt šī ir viena no jomām, kur mēs varētu kaut ko darīt kopā, taču, atklāti sakot, nauda, kas tiek atvēlēta ārlietu dienestam, allaž ir tik neliela, ka vēl nogriezt to pašu tā, ka būtu jāslēdz vēstniecības, nav īsti gudra politika. Tāpat nav prātīgi nogriezt izglītībai. Mūsu budžetā nākamgad izglītībai ir atvēlēta lielākā kopprodukta daļa, kāda jelkad bijusi. Mēs nenogriezām skolotāju algas, jo, ja gribam saglabāt nākotni, tad izglītība ir svarīga. Apgriežot budžetu, allaž ir rūpīgi jādomā, kur un kā to darīt un kuras ir stratēģiskās prioritātes. Ja to aizmirst, tad ir problēmas un krīze ievelkas uz ilgiem laikiem. Tā diemžēl ir viena no šādas krīzes realitātēm. Tāpēc mēs centāmies saglabāt mūsu prioritātes.