Saturs

Latvijas Avīze / 2007-11-07 / Redakcijas viesis
Vai šis ir sociāldemokrātu laiks?
Autors: MĀRIS ANTONEVIČS

Komentāri: 1

Šī raksta izlasīšana aizņems: 15 minūtes un

Par sociāldemokrātijas lomu šā brīža politikā ar LSDSP priekšsēdētāja vietnieku Daini Īvānu sarunājās "Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

– Arodbiedrības rīko plašus mītiņus pie Saeimas, bet sociāldemokrāti šajos pasākumos nav īpaši pamanāmi. Vai šis nav īstais laiks, kad jums būtu jānāk priekšā?

D. Īvāns: – Mēs piedalāmies visās šajās akcijās, es pats tur esmu bijis. Arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers ir LSDSP biedrs, kurš kandidējis vēlēšanās no mūsu saraksta. Taču patiesībā tas arī ir viss, ko mēs šobrīd varam darīt. Mums nav nekādu "sviru" Saeimā, lai ietekmētu lēmumu pieņemšanu. Protams, mēs izsakām savu viedokli par svarīgiem jautājumiem. LSDSP valde ir aicinājusi Aigaru Kalvīti atkāpties, jo tas nav normāli, ka premjers šādos apstākļos turas pie amata.

Taču problēma ir daudz dziļāka nekā tikai valdības vadītāja nomaiņa. Cilvēki vairs neuzticas Saeimai un partijām. Saeimai pašai vajadzēja atkāpties, kad atklājās, ka Indulis Emsis ir tik nesmuki samelojies. Šobrīd būtu nepieciešamas ārkārtas vēlēšanas. Es nezinu, vai rezultātā tiktu ievēlēts kas labāks...

– Jūs taču paši sevi uzskatāt par labākiem nekā tie, kas šobrīd sēž Saeimā?

– Man parasti ir neērti pašam sev sist pie krūtīm un lielīties, taču es tiešām uzskatu, ka LSDSP ir labāka par pašreizējām varas partijām. Protams, ir jautājums, vai mēs kvalitatīvi esam gatavi pārvaldīt valsti. Gluži nemanot LSDSP dažu gadu laikā ir ļoti pārvērtusies. Mūs ir pametuši daudzi vecie biedri, daļa pārgājusi uz citām partijām – Tautas partiju, Latvijas Pirmo partiju, "Saskaņas centru", kur nu kuram izdevies ielīst. Tagad, aizejot uz LSDSP biroju, es jūtos kā universitātes gaiteņos – tur ir pilns ar gados jauniem cilvēkiem. Viņi uz partiju ir nākuši tieši sociāldemokrātijas idejas dēļ, nevis tāpēc, ka gribētu "labi iekārtoties".

Mēs esam diskutējuši par to, ka Latvijas nelaime ir pārlieku elitāras partijas, kas darbojas atrauti no tautas. Pat ja cilvēki negrib stāties partijās, tas nenozīmē, ka tām vajadzētu būt slēgtām organizācijām. Mūsuprāt, politikas veidošanā ir jāiesaista pēc iespējas vairāk sabiedrības gudro galvu. Tāpēc nupat ir nodibināts Demokrātijas fonds, kur mēs diskusijās ceram rast arī atbildi, vai Latvijai ir vajadzīga sociāldemokrātiska politika. Tā vadītājs ir Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš.

– Viņš pats agrāk nebija sociāldemokrāts?

– Jā, to viņš nekad nav slēpis, lai gan šobrīd ir bezpartijisks. Mūsu ideja, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās – vai tās notiks pēc trim gadiem vai agrāk – mums vajadzētu pēc iespējas apvienot visus cilvēkus, kas domā par sociāli atbildīgu valsti.

Ja runājam par Demokrātijas fondu, tad tam ir arī cits uzdevums. Mēs esam atjaunojuši aktīvu darbību Eiropas Sociālistu partijā – tā ir organizācija, kurā apvienojušās visu Eiropas valstu sociāldemokrātiskās partijas. Un arī Eiropas Sociālistu partija ir izveidojusi savu fondu, kurā varēs līdzdarboties mūsu Demokrātijas fonds.

Kāpēc LSDSP ir tik svarīgi piedalīties Eiropas Sociālistiskās partijas aktivitātēs? Ne jau tāpēc, ka mums ļoti gribētos braukāt pa ārzemēm un piedalīties dažādās sanāksmēs. Kad LSDSP pārdzīvoja krīzi un vajadzēja daudz laika veltīt iekšējām lietām, mēs pat bijām nedaudz pametuši novārtā starptautisko darbību. Taču mums zvanīja igauņu un lietuviešu kolēģi un brīdināja, ka šajā ietekmīgajā Eiropas politiskajā spēkā ļoti kāro iekļūt "Saskaņas centrs". Bija pat tapusi "SC" vēstule, ka LSDSP ir nacionālistiska partija, bet īstie sociāldemokrāti Latvijā ir saskaņieši. Taču mēs laikus iesaistījāmies, un nu ESP ir pieņēmusi lēmumu atturēties no "SC" uzņemšanas. ESP pārstāvji bija atbraukuši uz Rīgu un vēlāk savā rezolūcijā konstatēja, ka LSDSP šobrīd notiek fundamentālas izmaiņas, kas ir visādā veidā jāatbalsta.

– Kā jūs vērtējat "Saskaņas centra" iespējamo iesaistīšanu valdībā? Vai var teikt, ka tā pārstāv kādas kreisās idejas?

– Protams, ka tā nav sociāldemokrātiska partija, un mums nebija grūti par to pārliecināt Eiropas sociāldemokrātus. Pirmkārt, šai apvienībai nav programmas, kas pierādītu, ka tā ir sociāldemokrātiska. Tā ir krieviski orientēta partija, tāpat kā "PCTVL" un citas līdzīgas, kas balstītas uz nacionālo populismu. Būtībā – krievu nacionālistu partija. Otrkārt, mēs pārtulkojām ESP pārstāvjiem Urbanoviča kunga un Dolgopolova kunga izteikumus presē, kur viens apgalvo, ka viņi ir konservatīva, labēja partija, bet otrs stāsta, ka pārstāv liberālu partiju. Tātad pilnīgi nekā no kreisuma. Acīmredzot šī apvienība pielāgojas konjunktūrai ar vienu mērķi – iefiltrēties Latvijas varas struktūrās. Plus vēl Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas paziņojums par viņas rīcībā esošo informāciju, ka šis politiskais spēks finansiāli saistīts ar Krieviju. Tas bija vēl viens svarīgs arguments, kas pārliecināja ESP atturēties no sadarbības ar "Saskaņas centru".

Es nemanu, ka politiskajā darbībā "SC" galvenā rūpe būtu sociāli atbildīgas valsts veidošana vai sociālo programmu atbalstīšana. Drīzāk, strādājot Rīgas domē, redzu slepenus mēģinājumus spodrināt padomju laika simboliku – piešķirt Rīgas ielai lielkrievu apdziedātāja, rakstnieka Pikuļa vārdu, dažādu pieminekļu atjaunošanu. Dažādi mēģinājumi slepus rāpties atpakaļ krievu skolu reformā. Sabiedriskās domas pētījumi skaidri parāda, ko šī partija pārstāv – par cik samazinās "PCTVL" reitings, par tik pieaug "SC" popularitāte. Tātad abām partijām ir viens un tas pats vēlētāju loks, un tās savā starpā konkurē.

– Zemnieku savienības līderis Augusts Brigmanis laikam tā neuzskata, ja sauc "SC" par labiem sabiedrotajiem.

– Es presē lasīju, manuprāt, ļoti trāpīgu apzīmējumu, kur Brigmanis nosaukts par "komunistu oportūnistu", kurš gatavs jebkurā brīdī pielāgoties, lai saglabātu varu un ietekmi, nevis godīgi atzīt, ka viņa partija ir politiski bankrotējusi.

– Urbanoviča partijas kongresā izskanēja izteikumi, ka "Saskaņas centru" vajadzētu paplašināt, iespējams, ar laiku tajā uzsūcot arī sociāldemokrātus. Šobrīd tur jau aktīvi darbojas bijušais LSDSP priekšsēdētājs Jānis Ādamsons.

– Tie, kas ir gribējuši, ir aizgājuši. Domāju, ka Ādamsons neko vairs nevar pārvilināt. Visi lielie satricinājumi partijā ir beigušies. Es jau teicu – LSDSP šobrīd toni nosaka jauni cilvēki. Man vēl raksturīga zināma piesardzība, bet jauniešos es saskatu aizrautīgu degsmi. Viņu dēļ ir vērts pacīnīties, lai sociāldemokrātija atdzimtu.

– Vai sociāldemokrāti neplāno rīkot kādas plašākas akcijas, lai uzrunātu cilvēkus?

– Mēs par to esam sprieduši. Daudzi mani uzrunā kā bijušo Tautas frontes vadītāju, aicinot izvest cilvēkus ielās. Tas būtu vajadzīgs! Mēs esam iepriekš mēģinājuši uzrunāt sabiedrību, brīdināt par briesmām. LSDSP organizēja mītiņu Doma laukumā pret nabadzību. Aicinājām cilvēkus nākt un aizstāvēt savas tiesības. Sanāca aptuveni 200 cilvēku, un vēl, kā par nelaimi, pievienojās "PCTVL" ar pavisam citām prasībām.

– Ar ko izskaidrojama šī pasivitāte?

– Iepriekšējās vēlēšanas manī radīja skumjas pārdomas. Es aicināju cilvēkus padomāt un balsot par savējiem, nebalsot par "Ziemassvētku vecīšiem", kas tikai rāda krāsainus baloniņus ar tukšu gaisu, bet pat tos vēlāk atņems. Es no sirds pateicu visu, ko domāju. Taču vēlētāji nobalsoja par vecajiem. Mans aicinājums bija kā vientuļa saucēja balss tuksnesī. Patērētāju sabiedrība vēlēšanās nobalsoja par reklāmu – krāsainu, labi sagatavotu, visiem kanoniem atbilstošu. Es domāju, ir vērts padomāt arī par inteliģences lomu Latvijas politikā. Tagad tiek stāstīts, ka "sabiedrībā labi pazīstami" cilvēki aicina uz mītiņiem. Taču, kad es šajā pulkā redzu vienu otru, kas piedalījās pozitīvisma kampaņā un aicināja balsot par vienīgo pareizo partiju, es aizdomājos – kur ir inteliģences atbildība? Kāpēc viņi piedalījās tautas apmuļķošanā? Un vai tagad atkal to nedara? Mēs jau nezinām, kas ir šie īstie organizatori, kas tagad aicina uz Doma laukumu, kādi ir viņu mērķi.

– Un kur jūs redzat sabiedrotos?

– Reiz kā Rīgas domes Vides komitejas vadītājs zvanīju profesorei Ilmai Čepānei no "Jaunā laika", un viņa man sarunas beigās saka: "Redz, kā mēs, zaļie, esam izsvaidīti pa dažādām partijām!" Es gribētu, viņu pārfrāzējot, teikt: "Redz, kā mēs, sociāldemokrāti, esam izsvaidīti pa dažādām partijām." Turklāt Eiropā zaļie un sociāldemokrāti ir ļoti tuvas kustības. Zaļie ir kreisāki par sociāldemokrātiem.

– Nez vai Latvijā sadarbība ar Zaļo partiju jums būtu politisks ieguvums...

– Rīgas domē man kā Vides komitejas priekšsēdētājam ir ļoti laba sadarbība ar vides aktīvistiem. Bet, kādai būtu jābūt Latvijas Zaļajai partijai, par to viņiem pašiem jāizšķiras. Man nesen bija tikšanās ar Prāgas vides komitejas priekšsēdētāju. Savulaik, kad es cīnījos pret Daugavpils HES celtniecību, viņš cīnījās pret Donavas HES celtniecību pie Slovākijas un Austrijas robežas. Tagad viņš man saka: "Jums gan tie zaļie tādi dīvaini..." Taču Eiropā vides jautājumi un cīņa pret globālo sasilšanu ir viena no sociāldemokrātu prioritātēm, par ko es esmu ļoti gandarīts. Decembrī es esmu aicināts uz Eiropas sociāldemokrātu vides ministru saietu. Lai gan es neesmu vides ministrs, tomēr ar lielu gandarījumu piedalīšos šajā pasākumā.

Sociāldemokrātu idejas ik pa brīdim pavīd arī citu partiju darbībā. Piemēram, es lasu "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK priekšsēdētāja Roberta Zīles ekonomisko programmu. Tā ir absolūti sociāldemokrātiska programma, kas ir neraksturīga "TB"/LNNK kā konservatīvai partijai. R. Zīle pat ir parakstījies par progresīvo ienākuma nodokli, ko tradicionāli prasa visu zemju sociāldemokrāti. Tāpēc acīmredzot tagad ir šis konflikts starp Zīles grupējumu un Kristovska grupējumu. Es domāju, arī "Jaunajā laikā" ir ļoti daudz cilvēku, kas patiesībā ir sociāldemokrāti. Tā nav nekāda labēja partija. Ceru, ka cilvēki reiz pārvarēs šo aizspriedumu, ka sociāldemokrātisks un kreiss ir kaut kas ļoti slikts. Es vienmēr izmisīgi cenšos skaidrot, ka sociāldemokrātijai nav nekāda sakara ar komunismu. Tieši pretēji – komunisti savulaik visvairāk ienīda sociāldemokrātus. Varbūt nākamajās vēlēšanās cilvēki beidzot sāks pulcēties un balsot pēc uzskatiem, nevis pēc skaistām reklāmām un līderu sejām. Tāpēc mēs kongresā pieņēmām rezolūciju, ka esam gatavi kļūt par atklātu partiju, kas būtu tikai sastāvdaļa lielākā sociāldemokrātiskā blokā.

– Vai jūs esat pētījuši, kādi iemesli attālina no jums vēlētāju masas un liek izturēties piesardzīgi? Nepareizs priekšstats par jūsu idejām, personas, vēl kas cits?

– Tie ir dažādi iemesli. Mēs esam veikuši socioloģiskos pētījumus un zinām, ka aizspriedumu pret sociāldemokrātiem ir pietiekami daudz. Pirmkārt, sociāldemokrātu idejas aplamā saistīšana ar komunistu idejām. Otrkārt, kļūda iepriekšējā sasaukuma Rīgas domē, kad LSDSP sadarbojās ar krieviskajām partijām. Cilvēki to uztvēra kā nodevību. Šī situācija gan bija prognozējama. Kad Juris Bojārs paziņoja, ka viņš ies uz sarunām ar Tatjanu Ždanoku un es tam publiski iebildu, viņš mani izsmēja. Es nedomāju, ka tā bija nodevība pret tautu, jo politiski mēs ždanokiešiem nepiekāpāmies un runa bija galvenokārt par saimnieciskiem jautājumiem. Tomēr to nevajadzēja darīt, pēc tam bija grūti "nomazgāties". Treškārt, LSDSP nenāca par labu ēna, kas krita uz iepriekšējo Rīgas domes priekšsēdētāju Gundaru Bojāru un viņa biznesa darījumiem. Tagad viņš jau ir pārgājis uz naudīgāku partiju – pie Šlesera. 2000. gada sākumā LSDSP popularitāte bija diezgan augsta – ap 24 procentiem –, taču darbošanās Rīgas domē to krietni pabojāja.

D. Īvāns: – Šobrīd partijai vājā vieta ir tā, ka mums trūkst atpazīstamu personību. Partijas jauneklīgums, protams, ir pluss, taču tam līdzi nāk arī pieredzes trūkums un tas, ka šiem jaunajiem biedriem nav atpazīstamības sabiedrībā.

– Tagad tiek runāts – it kā sociāldemokrāti Rīgas domē reformējot atkritumu saimniecību Šķēles ģimenes interesēs.

– Man kā mazliet naivam un labticīgam cilvēkam vienkārši nolaidās rokas, kad es sapratu, cik baigs ir atkritumu bizness, kādas intereses tur valda. Atkritumu reformu Rīgā sāka "Jaunais laiks", saprotot, ka pašreizējā sistēmā nav kārtības un kaut kas ir jādara. Par paraugu reformai tika paņemta sistēma, pēc kuras Eiropā strādā apmēram desmit pilsētās, tostarp Berlīnē, Vīnē un citās. Nupat šī sistēma ieviesta Prāgā, kur pilsēta sadalīta piecos atkritumu apsaimniekošanas apgabalos, līdzīgi kā tagad tas plānots Rīgā. Ideja bija pārtraukt vienas kompānijas monopolstāvokli un sarīkot konkursus. Šī reforma bija saskaņota ar Vides ministriju, ar Saeimu. Mēs mierīgi strādājam, un te pēkšņi sākas! Sākumā bija atklāts spiediens no firmas "L&T", bijušās "Hoetikas", kurai ar domi bija 30 gadu monopollīgums par atkritumu apsaimniekošanu. Nav jau teikts, ka "L&T" arī turpmāk neuzvarētu konkursā un nevarētu turpināt savu darbību lielākajā daļā galvaspilsētas tāpat kā līdz šim, taču, protams, zaudēt monopolstāvokli tai nav patīkami. Līdz šim cenu diktētāji bija viņi, taču pēc reformas mēs varētu vērtēt izdevīgāko piedāvājumu. Mēs pat nezinām, kāda šobrīd ir "L&T" peļņa, tas viss ir miglā tīts.

Domājams, ka "L&T" ir atvēlēti milzīgi līdzekļi sabiedriskajām attiecībām, tātad cīņai pret Rīgas atkritumu reformu. Publiski tiekoties, viņi pat atzina, ka reforma būtībā ir pareiza, tikai mēs to taisām par strauju. Vienojāmies uzturēt dialogu. Bet tad es sapratu, ka sākas cīņa citos līmeņos. Pēkšņi parādās Šķēles vārds, Štokenberga paziņojums, ka viņš vēlējies apturēt šo reformu, bet Šķēlem tas nav bijis izdevīgi. Bet būtībā ar to reformu, kas notiek Rīgas ielās, Šķēles ģimenes uzņēmumam nav nekāda sakara, tas saistīts ar pavisam citu projektu – atkritumu dedzināšanu. Un nav taisnība arī tam, ka šī Rīgas atkritumu reforma neveicinās šķirošanu. Ir noteikts, ka būs šķirošanas konteineri un tiem iedzīvotājiem, kas šķiros atkritumus, būs mazākas cenas par atkritumu izvešanu. Ar laiku tiks ieviesti higiēniskāki pazemes konteineri, lai dzīvnieki un cilvēki vairs nevarētu pa tiem ložņāt.

Tad es uzzināju, ka par šo reformu ieinteresējusies Somijas vēstniecība, kas nav nekāds pārsteigums, jo "L&T" ir somu uzņēmums. Par to, protams, cepuri nost Somijas valdības priekšā. Ja mūsu valdība un vēstnieki tā rūpētos par Latvijas uzņēmumiem, kā to dara Somija, tad mums problēmu nebūtu. Pie manis pieteicās vizītē Somijas vēstnieks. Tikšanās bija ļoti pieklājīga. Viņš atzina, ka bijis pie valdības un izteicis bažas – vai reforma nekaitēs konkurencei. Es pateicu, ka otrādi – reforma veicina konkurenci, un "L&T" kā spēcīgai kompānijai par to nebūtu jāuztraucas. Kopumā man palika labs iespaids, jo vēstnieks neko nemēģināja uzspiest, tā bija normāla saruna, kurā katrs izteica savus argumentus. Bet acīmredzot kādos citos līmeņos ir bijusi cita saruna. Interesanti, ka sevišķi aktīvi pret šo reformu iestājusies tieši skandināviem piederošā avīze "Diena", mēģinot tur "aiz matiem" pievilkt Šķēles intereses. Vai arī uzdevums ir "sist" Šķēli, pat nemēģinot iedziļināties, vai tam ir kāds sakars.

– Kā LSDSP veicas ar parakstu vākšanu par tautas vēlētu prezidentu?

– Izdevās savākt aptuveni 3000 parakstu. Un es gribu pateikties visiem cilvēkiem, kuri ir atbalstījuši šo iniciatīvu. Ceru, ka arodbiedrībai izdosies savākt vajadzīgos parakstus par Satversmes grozījumiem, kas dotu vēlētājiem tiesības rosināt atlaist Saeimu.

– Vai Latvijas rajonos sociāldemokrātiem ir atpazīstami līderi?

– Ļoti pazīstams bija Saldus domes priekšsēdētājs Heringa kungs. Pēc zaudējuma pašvaldību vēlēšanās viņš vairāk ir pievērsies biznesam, taču es domāju, ka viņš joprojām ir pilsētā cienīts cilvēks. Jūrmalas pilsētas domē LSDSP pārstāv vicemērs Dainis Urbanovičs, Rēzeknē mums ir Olafs Zvejsalnieks. Olaine ir viena no retajām pašvaldībām Latvijā, kur ir pārliecinošs sociāldemokrātu vairākums, turklāt jau trešo sasaukumu pēc kārtas. Taču pašvaldībās cilvēki varbūt pat īpaši neafišē savu piederību kādai partijai. Tā ir vēl viena Latvijas nelaime, ka cilvēki kautrējas par savu piederību kādai partijai.

– Tāpēc parādās paziņojumi, ka mums vajag bezpartijisku prezidentu vai bezpartijisku premjeru.

– Tieši tā. Atceros, man bija tāds gadījums – vajadzēja kā Rīgas domes pārstāvim braukt atklāt vienu izstādi Parīzē. Man zvana toreizējā Latvijas vēstniece Francijā Sandra Kalniete un saka: "Es negribētu, ka tu brauc." Es prasu, kas par iemeslu. "Tu esi sarkanais, sociāldemokrāts!" Es saku: "Sandra, bet tu taču mani pazīsti, kāds es sarkanais..." Redz, pat pazīstamam cilvēkam var "iesēsties" šie aizspriedumi.

Mēs esam taisījuši arī pētījumus par LSDSP līderu atpazīstamību, un arī tur parādās zili brīnumi. Daudzi mani identificē ar Tautas partiju, acīmredzot jauc ar Tautas fronti. Dažreiz mani pieskaita "TB"/LNNK. Ir pat tādi, kas domā, ka es esmu "PCTVL". Brīžiem te ir pilnīga putra. Daļēji tas ir tāpēc, ka Latvijas partijām nav skaidras ideoloģijas. Pārsvarā sevi definē kā labējas, sīkāk nepaskaidrojot. LSDSP ir vienīgā partija ar skaidru ideoloģiju. Var teikt, ka mēs kā partija esam vāja, taču mūsu programma un ideoloģija ir ļoti skaidra, nepārprotama un integrēta Eiropas sociāldemokrātijā.

Lai gan tajā pašā laikā es nekad negribētu saukt sevi par eiropeisku vai amerikānisku. Es tomēr esmu latviešu politiķis. Es neuzskatu, ka vispār ir tāds jēdziens "eiropietis". Eiropa tomēr sastāv no tautām, kas ir ļoti dažādas. Tas attiecas arī uz vēstures mācīšanu. Noteikti jāatjauno Latvijas vēstures mācīšana skolās. Politiskās nācijas vienotību nevar radīt tā sauktajā multikulturālajā sabiedrībā. Nācijas vienotību veido kopīga emocionāla piederība kādam vēsturiskam notikumam, stereotipam vai mītam. Ja mēs atzīstam 18. novembra Latvijas Republiku un atjaunoto neatkarību, tad mēs varam konsolidēties tikai ar to. Citādi nekāda integrācija Latvijā nav iespējama. Jābūt latviskai Latvijai, ar tiesībām visām citām tautām te dzīvot, bet justies kā latviešu politiskās nācijas pārstāvjiem.